Trauksme, depresija, emocionāla noslēgtība, nespēja veidot pilnvērtīgas attiecības, zems pašvērtējums, neuzņēmība — šķiet kaut kas visai aktuāls un vispārraksturojošs, vai ne? Gan attiecībā par indivīdiem, gan visas nācijas kontekstā. Paši sevi mēdzam šaustīt (pārsvarā interneta komentāros), ka esam "pārāk pazemīgi, pārāk klusi un neuzņēmīgi, pārāk pacietīgi". Arī šī paššaustīšana, starp citu, ir daļa no daudzu indivīdu un visas tautas psiholoģiskās problēmas. Taču tas jau ir nedaudz cits stāsts.

Bieži vien cilvēki augstāk minētajām problēmām pat nepievērš uzmanību, pieņemot kā pašu par sevi saprotamu; citi savukārt mēģina rast cēloņus un mainīt dzīvi, tostarp vēršot skatu arī pagātnes virzienā. Tomēr nereti cēlonis meklējams ne tikvien savā pagātnē, bet vēl tālāk un dziļāk; ne tikvien pārdzīvojumos, kas attiecas uz savu bērnību, uz savu vecāku attiecībām, bet visas tautas mērogā. Šobrīd es runāju par kara un izsūtīšanu sekām, kas, izrādās, turpinās vairākās paaudzēs. Kolektīvie pārdzīvojumi ilgi saglabājas kolektīvajā zemapziņā un turpina ietekmēt arī bērnu un bērnubērnu dzīvi.

Manuprāt, līdz šim ir maz runāts par izsūtīšanas postošajām sekām tieši cilvēku emocionālajā pasaulē. Tomēr izdzīvojušo bērni, pat mazbērni bieži cieš no paaugstinātas trauksmes, depresijas, pazemināta pašvērtējuma, paaugstinātas ievainojamības attiecībās; pastiprināti baidās no nāves, redz biedējošus sapņus, kuros bēg no ienaidnieka; ir lielā mērā sasaistīti, nebrīvi. Esmu lasījis dažādu valstu psihoanalītiķu pētījumus par holokaustu* pārdzīvojušiem cilvēkiem un viņu bērniem; par cilvēkiem, kas pārdzīvojuši karu, zaudējuši mājas un tuviniekus.

Biju pārsteigts, cik lielā mērā arī manu klientu pārdzīvojumi tagadnē ļoti bieži vēsta par notikumiem pagājušajā gadsimtā. Tātad mūsu zemapziņa glabā traumu, kura tiek nodota no paaudzes paaudzei un turpina bojāt mūsu dzīvi. Lietojot vārdu ,,mūsu", domāju par mūsu tautas kolektīvo zemapziņu un par katra cilvēka zemapziņu. Manis atzīmētie neapzinātie procesi nav jāuztver kā vienīgā patiesība; minētās likumsakarības var būt izteiktas lielākā vai mazākā mērā, vai pat būt pavisam citādas. Tomēr, vismaz analizējot, vai tā ir vai nav, var atklāt sevī vai līdzcilvēkos kaut ko jaunu, vērtīgu, kaut ko apzināties, vairāk saprast sevi un citus, pavērt ceļu mīlestībai un priekam.

Pagātnes ēnā

Galvenā problēma ir tā, ka mūsu sabiedrība kopumā joprojām baidās ieskatīties sevī, atklāt iekšējo realitāti. Arī tās ir dziļi iesakņojušās bailes. No tiem laikiem, kad, lai izdzīvotu, labāk bija slēpt patiesos pārdzīvojumus, neizrādīt dusmas vai bailes ienaidniekam. Tomēr šī kādreiz adaptīvā reakcija tagad ir kļuvusi par liekām bruņām. Ja neizturamos pārdzīvojumus rūpīgi glabā, baidās aiztikt, lai nesāpētu, tad arī nesāp, bet nav arī prieka, un dzīvā dzīve tiek pamazām bojāta.

Izsūtītie pēc atgriešanās vairs nekad nespēja aizmirst piedzīvoto. Protams, bija cilvēki, kuri spēja saglabāt optimismu un pašcieņu, bet bija arī tādi, kas psiholoģiski sabruka neatgriezeniski. Lai remdētu vientulību un bailes, cilvēki lielā steigā sāka veidot ģimenes. Otra cilvēka klātbūtne remdēja iepriekšējās dzīves zaudējuma sāpes, bet tikai uz laiku. Tad lielas cerības tika liktas uz bērniem, tomēr zemapziņā bija bailes — vai varēsim uzaudzināt? Pirmkārt, vai būs barība un siltums? Tādēļ bērni ļoti bieži tika pārbaroti, un šī tradīcija vecākajai paaudzei Latvijā ir izplatīta vēl joprojām. Tuvinieku zaudēšana, kara un pēckara laiks, izsūtījums radīja vecāku prātos mūžīgu izsalkumu. Ķermeņa vajadzības prevalēja pār emocionālajām vajadzībām. Tagadējie četrdesmitgadnieki noteikti atceras savu bērnību — "vai esi paēdis? Vai šalle uzlikta? Siltās zeķes kājās?". Tie bija dominējošie jautājumi, nevis — kā tu jūties? Ko tu vēlies?

Būt klusam nozīmē — izdzīvot

Lai saglabātu drošību, bija jāizturas klusi, pazemīgi. Padomju laikos visiem bija jābūt vienādiem. Radošums, atšķirīgas domas, aktivitāte varētu izraisīt represijas, tādēļ jākļūst mazam, pelēkam, ar sakumpušu muguru. Šī hiperpiesardzība cilvēku apziņā turpināja dzīvot cilvēku prātos arī pēc neatkarības atgūšanas. Izsūtīto bērni tika audzināti šādā gaisotnē. Viņu zemapziņā būt bailīgam, apspiest sevi, pazemoties nozīmēja izdzīvot. Tādēļ sevis noniecināšana ir tik dziļi iesakņojusies cilvēku prātos. Līdz pat šodienai sabiedriskās vietās mammas un tēti rausta savus bērnus, lai tie izturas klusi, lai nekustās, lai gan tas ir absolūti pretdabiski — bremzēt bērna aktivitāti. Taču tas kļūst saprotami pagātnes notikumu kontekstā. Zemapziņa glabā informāciju, ka drošāk ir būt klusam un nekustīgam. Protams, nereti jaunības gados šie kušinātie bērni "noraujas no ķēdes". Un pēc tam mokās vainas apziņā...

Bērni kļuva par zaudēto vecāku un vecvecāku aizvietotājiem; viņiem tika doti aizgājēju vārdi; viņos tika investētas lielas cerības. Arī šos vārdus taču daudzi ir dzirdējuši: ,,Es savu dzīvi veltīju tev." "Tu esi mūsu vienīgā cerība.'' "Ja tu aizbrauksi dzīvot atsevišķi, es to neizturēšu." Vecāki baidījās palaist bērnus savā dzīvē. Bērnu centieni pēc neatkarības — protestēšana, sava atšķirīga viedokļa izteikšana — radīja vecākos milzu trauksmi, bezpalīdzību, depresiju. Bērnu pubertāte izvērtās par katastrofu. Skolas beigšana un bērnu precības bieži laupīja prieku par bērnu aiziešanu savā dzīvē. Vecāki it kā no jauna pārdzīvoja visus iepriekšējos zaudējumus.

Visbiežāk neviens jau vardarbīgi neuzspieda bērniem būt tieši tādiem kā vecāki sagaidīja. Bērni uztvēra vecāku neapzinātās vēlmes un centās tās piepildīt, lai vecāki mazāk ciestu. Cīnoties par savām interesēm, viņi varēja justies neizturami vainīgi, gluži tāpat, kā dusmojoties uz vecākiem. Tādēļ dusmas tika dziļi apraktas cilvēku prātos un nereti pavērstas pret sevi, radot pārmērīgu sevis noniecināšanu, depresiju.

Nedzīvot ciešanās

Šo tradīciju — dzīvot ciešanās, domāt par ciešanām ir ļoti grūti pārraut. Izsūtīto bērni neapzināti jūt, ka viņu vecāki un viņi paši ir cietuši. Viņi dusmojas uz pāridarītājiem. Zemapziņā joprojām mīt ienaidnieks, un dusmas joprojām tiek projicētas uz kādu ārēju, reālu objektu. Ja cilvēks izjūt grūtības, bieži vien ir vieglāk vainot citus. Ienaidnieka tēla izveidošana uzreiz maģiskā veidā dod atvieglojuma sajūtu.

Domāju, ka šo dziļo neapzināto traumu dēļ valsts arī tik lēni attīstās. Ja vecās brūces netiek redzētas un ārstētas, tad nedrīkst kustēties, lai nesajustu sāpes. Taču nedziedējot brūces, nekustoties, neattīstoties nav iespējams virzīties uz priekšu. Pagātne ir bijusi tik šokējoša, ka vieglāk nepieskarties neizturamajiem pārdzīvojumiem. Kā tikt pāri pagātnes mantojumam? Kā atbrīvoties no smagās bagāžas?

Ļoti svarīgi būtu paskatīties uz notikušo pagātnē un ļaut būt jūtām, kuras pagātnes notikumi ir radījuši. Ir jāizsēro zaudējums. Bērniem jāsaprot, ka viņi nav vainojami savu vecāku ciešanās. Ja vecākiem grūti, tas nenozīmē, ka bērniem arī jābūt grūti. Bērni var dzīvot tagadnē, pilnvērtīgi sevi realizējot. Viņiem nav jāpiepilda vecāku vēlmes. Bērni var dzīvot savu dzīvi tādu, kādu viņi paši grib.

Mūsdienās nav jābūt pazemīgiem. Drosme un uzdrīkstēšanās tiks apbalvota. Dzīve kļūs krāsaināka.

Viens no šī temata aktualizēšanas mērķiem ir arī veicināt diskusiju sabiedrībā par to, kādas sekas mūsu prātos traumatiskā pieredze ir atstājusi. Jo vairāk par to runāsim, sapratīsim, jo vieglāka kļūs mūsu bagāža. Nav bīstami ieskatīties sevī un pārrunāt savus pārdzīvojumus ar līdzcilvēkiem. Kaitīgi ir slēpt savu pagātni un pagātnes sekas zemapziņā.

* Piemēram, Hārveja A. Barokas un Kerolas B. Barokas raksts "Tēvu rētas: holokausta upuru nākamā paaudze" (Harvey A. Barocas, Carol B. Barocas "Wounds of the Fathers: The Next Generation of Holocaust Victims").
 

Andris Veselovskis, sertificēts psihoterapeits