Vai jums patīk cūkas? Man — nē. Un, godīgi sakot, man nav īsti saprotams, kā gan cilvēki pirms cik nu tur daudziem gadu tūkstošiem varēja nolaisties tik zemu, ka sāka šos dzīvniekus pieradināt un paciest to mēslu smirdoņu savu mājokļu tuvumā, lai pretī saņemtu atkritumu savākšanas un pārstrādes pakalpojumu ļoti primitīvā formā, virkni izejvielu dažādiem ikdienā nepieciešamiem izstrādājumiem un, protams, pārtikā tik noderīgo gaļu, speķi un dažādus subproduktus.

Man nepatīk cūkas, tomēr man nav nekādu iebildumu pašam pagatavot vai izbaudīt kāda cita gatavotus cūkgaļas ēdienus. Nu, tur karbonādīti kādu, cepeti svētkos, galertiņu ar mārrutkiem, šašliku, plāni sagrieztu Parmas šķiņķi, kūpinātu desiņu vai varbūt kādu drusku bekona kopā ar ceptām olām. Ja esat veģetārisma, vegānisma, kādas specifiskas diētas vai ticības piekritējs, neņemiet ļaunā. Garšai nav ne vainas, bet tas nebūt nenozīmē, ka cūkas tāpēc vien man būtu spējušas kļūt simpātiskas. Cūkas, piedodiet! Lai man piedod arī biologi, dzīvnieku tiesību un visa kā cita aizstāvji, bet ir gadījumi, kad es — domājams, tāpat kā kurš katrs — ne vien cilvēkus, bet pat zvērus, vismaz klusībā pie sevis, atļaujos novērtēt simpātiskajos un pagalam nepievilcīgajos.

Nezinu, var jau būt, ka šādas attieksmes pamatā ir laika gaitā uzkrājusies tīri "literāra" nepatika. Teiksim, vēl vidusskolas laikā, kad biju aizrāvies ar dažādu veidu metālisko mūziku, draugu lokā lielu interesi izraisīja Jaunās Derības Marka evaņģēlija 5. nodaļā izlasāmais: "Un Viņš tam jautāja: "Kāds tev vārds?" Un tas Viņam saka: "Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz. Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš neizdzītu tos no tā apgabala. Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos. Un tie Viņu lūdza, sacīdami: "Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam." Un Viņš tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūrā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūrā." Protams, šī Jaunajā Derībā iekļautā anekdote ir nākusi krietni pēc vēl senākas cūku sasmērēšanās.

"Bet no tiem, kas atgremo vai kam šķelti nagi, neēdiet šos: kamieli, jo tas gan barību atgremo, bet tam nav šķeltu nagu; tas lai ir jums nešķīsts; [..] un cūku, jo tai gan ir šķelti nagi, un tie ir pat ar plaisu, kas ieplēsta nagos, bet tā barību neatgremo; tā lai ir jums nešķīsta," piekodināts 3. Mozus grāmatā, un aptuveni tas pats tiek atgādināts arī 5. Mozus grāmatā: "Bet no tiem, kuriem ir šķelti nagi un kas savu barību atgremo, jums nebūs ēst: kamieli un zaķi, un kalnu āpsi, jo tie gan atgremo barību, bet viņiem nagi nav šķelti; tie lai jums ir nešķīsti; un arī cūku ne, jo tai gan ir šķelti nagi, bet tā neatgremo; tā lai ir jums nešķīsta, viņas gaļu neēdiet un neaizskariet viņas maitu." Ar šīm pirms daudziem tūkstošiem gadu sniegtajām pamācībām ir bijis diezgan, lai no nešķīstās cūkgaļas un cūkām pa gabalu vēl arvien turētos gan daudzi ebreji, gan islāmticīgie (iespējams, šo pamācību pamatā varēja būt arī visai praktiski apsvērumi — rijīgās visēdājas cūkas tuksnešainā apvidū ir grūti uzturamas, jo tur nav leknu, zīlēm kaisītu barības lauku, bet rakņāšanās pa cilvēku atkritumiem pati par sevi nav diez ko apetītlīga un higiēniska).  

Taču ko nu spriedelēt par tik senu, lai arī daudziem planētas iedzīvotājiem vēl arvien aktuālu pagātni. Sīkā cūku riksītī pārlēksim uz 1812. gadu, taču ne jau Napoleona Krievijas kampaņas dēļ, bet tāpēc, ka tieši šajā gadā iznākušajā brāļu Grimmu vācu tautas pasaku krājumā pirmoreiz esot parādījusies arī pasaka, kas, kā dažkārt mēdz uzskatīt, kļuva par pamatu neilgi pēc tam arvien plašāk sastopamajām daudzām dažādajām variācijām par trīs sivēntiņu un vilka tēmu.

Pat ja nav gadījies kādu no tām lasīt, gan jau vismaz Volta Diznija (pie mums labāk pazīstams kā Disnejs) multene ir redzēta. Pēc tam, kad ļaunajam vilkam ar viltu un spēku ir izdevies nolīdzināt līdz ar zemi divu pirmo sivēntiņu mājokļus — salmu namiņu un koka namiņu — un abi neveiksmīgie nekustamo īpašumu attīstītāji ir pārvākušies pie krietni vien tālāk tikušā brāļa, kurš ir pamanījies uzcelt mūra ēku, vilks cenšas iznīcināt visus trīs. Vilkam tas beidzas pagalam bēdīgi. Cenšoties iekļūt sivēna privātīpašumā caur skursteni, vilks nenojauš, ka apakšā būs nolikts katls ar verdošu ūdeni, turklāt izsmalcināti cūcīgais sadists ūdenim vēl pielējis terpentīnu. Tāda, lūk, cūku morāle. Ja cūkas šādi būtu izdarījušās arī ar pirmajiem cilvēkiem, kas tās centās pieradināt, audzēt un kaut, ebreji un musulmaņi, visticamāk, būtu mēs visi.

Tomēr pie Napoleona vēl jāatgriežas. Varbūt atceraties šādā vārdā nodēvēto cūku no Džordža Orvela romāna "Dzīvnieku ferma"? Tieši viņš ir galvenais ideologs, kas pēc vecā kuiļa nāves miermīlīgos angļu fermas zvērus sakūda uz lieliniecisku dumpi pret "liekēžiem", t.i. — cilvēkiem, un sagrābj varu. "Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem," — tas ir viss, kas daudzus gadus pēc "revolūcijas" no šīs ideoloģijas ir palicis pāri. Bijušie liekēži nu jau spiestā vai labprātīgā kārtā sēž pie vieniem galdiem ar Napoleonu un viņa līdzskrējējiem, un kā vienā, tā otrā pusē vairs nav saskatāmas kādas nozīmīgas šķiriskas atšķirības. Kā saka, bez desām var palikt, jo nepārstrādās taču vairs desās ne vienus, ne otrus.

Lai arī aizgaldos turēta jau gadsimtiem ilgi, necik labu slavu cūka nav nopelnījusi arī pie mums. Vēl tautasdziesmās šis dzīvnieks tiek izmantots kā netīrības, smirdīguma, slinkuma, miegainuma, neskaidras runas vai neskaidru nolūku metafora. Piemēram:

"Vakar raka melna cūka
Mūsu dārza maliņā;
Ta nebija melna cūka,
Ta bij mana vīra māte."

Vai arī:

"Melna cūka jūrā brida,
Naudas zutis mugurā.
Būt' ta cūka noslīkuse,
Nauda kļūtu Kurzemē."

Īsu brīdi glorificēta eksportējamā Latvijas bekona mītā un iemūžināta Teodora Zaļkalna granīta skulptūrā, cūka tomēr turpināja morāli pagrimt arī vēlākos laikos. Kara un juku gados ērti izmantots politisko pretinieku apzīmēšanai, padomju laikā šis dzīvnieks ar savu dzīvesstilu kļuva par noderīgu metaforu sociālajā kritikā. "Neapkauno cūkas vārdu!" tika aizrādīts uz alkohola lietošanu un liekēdību nosodošiem propagandas plakātiem un pat sērkociņu kārbiņu etiķetēm, kur bija atainots dubļos līdzās cūkai saldi aizmidzis vīrelis ar izdzertu pudeli rokā. Tajā pašā laikā, ja vien laimējās izstāvēt rindu vai īstajā brīdī nonākt veikalā vai tirgū, tieši cūkgaļa bija bezmaz vai vienīgā mūsu reģionā mītošajam padomju cilvēkam puslīdz regulāri pieejamā gaļa.

"Gaļas pieejamība Rīgā ir mazinājusies [..]," 1976. gadā no Rīgas ziņoja ASV izlūkošanas dienestu aģenti, "lai gan caurmērā ir labāka nekā citviet PSRS. Nelielā slēgtā tirgū uz "ulitsa Lenina" liellopa gaļas nebija vispār un bija tikai dažas cūku galvas par 1,20 rubļiem kilogramā. Tika novērots ievērojams daudzums cūku tauku par 1,90 rubļiem kilogramā un nedaudz jēra gaļas par 1,80. Bija redzamas kārnas vistas un pīles par 2,50. Brūnās un baltās olas pieklājīgā daudzumā par 0,90—1,20 (par desmit). Bija redzams sviests par 3,50 un maize — baltā 0,12, tumšā 0,15 un saldās maizītes 0,12—0,16. 29. janvārī notika Centrāltirgus apmeklējums pie dzelzceļa stacijas. Liellopa gaļas nepieejamība tāda pati, ierobežotā skaitā cūku galvas par 1,20, cūku tauki un bekons par 1,80, cūkgaļas karbonāde par 5,00, jērs par 1,80, cāļi un pīles par 2,50, lielā daudzumā brūnās un baltās olas par 0,90—1,20 (par desmit), sviests par 3,50, baltmaize 0,12—0,16, rupjmaize 0,16—0,21 un smalkmaizītes 0,11—0,18."

Laiki mainījušies, tagad tirgū un veikalos ir ne vien cūku galvas, bet arī pārējās ķermeņa daļas un daudzu dažādu citu dzīvnieku gaļa, tomēr cūkas vienalga tā īsti nepatīk. Palūk, cik grūti allaž iet visiem tiem dāņu vai kādiem citiem industriālajiem lauksaimniekiem, kas pie mums vēlas būvēt cūku fermas. Neviens negrib redzēt nedz viņus, nedz viņu cūkas. Arī mežacūkas iemīlēt kaut kā īsti neizdodas. Pērnajā pavasarī bija gājušas pāri apkārtnes pļavām, laukiem, ceļiem un grāvjiem, aiz sevis atstājot bezmaz vai mīnmetēju uguns cienīgus postījumus. Fakts, ka pat atbilstošās iestādēs pārbaudītas mežacūkas gaļas lietošana uzturā allaž tomēr tā kā drusku atgādina par iespēju inficēties ar trihinelozi, šīs izjūtas vērš vēl pretrunīgākas. Bezmaz vai tāda japāņu fugu zivij līdzīga gastronomiskā krievu rulete, kurā, starp citu, griežas ne jau tikai mežacūku gaļa. Tā, piemēram, daži pētnieki uzskata, ka tieši industriāli audzēto mājas cūku ātraudzībai barībā piejauktās antibiotikas kaut kādā ziņā varētu būt viens no arvien plašāk izplatītās ļaužu aptaukošanās cēloņiem. Vismaz Eiropā, kuras iedzīvotāji vēl arvien ir pasaulē otri čaklākie cūkgaļas ēdāji aiz Ķīnas iedzīvotājiem.

Šo pārdomu pamatā, protams, ir diendienā dzirdamās ziņas par Āfrikas cūku mēra izplatīšanos un tā apturēšanai darīto vai nedarīto. Jā, ir žēl to saimnieku un saimnieču, kam tagad jānokauj vienīgā cūciņa vai pāris sivēni; protams, nepavisam nav labi, ka cieš uzņēmējdarbība, rodas zaudējumi, samazinās eksports un IKP, sabrūk plāni un cerības. Cūcība, tomēr pašām cūkām līdzi just nekā neizdodas.

Nupat zvanīju saimniekam, no kura tirgū mēdzam pirkt gaļu. Nē, liellopa gaļas šodien nebūšot. Un jēri beigušies. Būs jāņem cūka. 

Autors Pauls Bankovskis. Raksta oriģināls ir šeit.