Politikas zinātnē ir kāda teorija par cilvēku izvēli vēlēšanās. Tā stāsta, ka, pretēji ierastajam uzskatam, vēlētāju izvēli nenosaka apziņa, ka viņa balsij ir nozīme vēlēšanu rezultātā. Gluži otrādi, vēlētāji veic savas izvēles pilnā apziņā, ka no viņu balss patiesībā nekas nav atkarīgs.

Tieši šeit paveras plašas iespējas bezatbildīgiem balsojumiem, sak — nobalsošu par šo dīvaino partiju, tāpat jau tas neko neietekmēs. Tieši šādi skeptiķi masveidā nobalso par kaut ko pavisam traku — naciķiem, komunistiem, galējiem populistiem u.tml.
 

Tad lūk — ja vados no šādas nevainīgas loģikas, mana izvēle oktobrī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās būtu skaidra. Es balsotu par Zatlera Reformu partiju. Tieši tā — es nepārrakstījos. Patiesībā šī partija vienmēr ir bijusi tieši Zatlera Reformu partija un kā tāda arī paliks Latvijas vēsturē. Par to es būtu gatavs balsot ne jau tādēļ, ka gribētu šos ļaudis redzēt 12. Saeimā — tālu no tā. Skaidrs, ka viņi tur nebūs pat tad, ja vispār veidos sarakstus un kandidēs. Taču es par to balsotu estētiskas solidaritātes vārdā. Šajos trijos gados kopš ārkārtas vēlēšanām mēs, paši to neapzinoties, esam bijuši liecinieki kādai īstai, klasiskai traģēdijai — seno grieķu vai varbūt Šekspīra garā.


Un tieši šajos mēnešos tuvojas tās noslēgums.

Ņemsim vērā — traģēdija nebūt nenozīmē, ka beigās kāds iet bojā. Klasiska traģēdija nozīmē noteiktu stāstu: iesākumā kāds krietns cilvēks krīt par upuri kādam hybris, kurš izjauc pasaules harmoniju viņam apkārt. Hybris ir īpaša augstprātība, kura var izpausties kā hipertrofēta varaskāre, zinātkāre vai godkāre. Tai ļaujoties, cilvēks slēdz sava veida līgumu ar nelabo, taču galu galā tā noved cilvēku postā. Tad — pēc īsa triumfa — šī sajauktā pasaules kārtība liktenīgi atgriežas, visu graudama un brucinādama savā ceļā, sēdama postu un iznīcību. Taču pašās traģēdijas beigās mūs gaida izlīgums un samierināšanās — kādā augstākā, metafiziskā nozīmē. Te jums ir Oidips, te jums vecie Indrāni un Makbets.

Nav jābūt īpaši redzīgam, lai ievērotu, ka arī šodienas Latvijas politikā ir šāds traģiskais varonis.

Krietns vīrs, kurš pēc pārdzīvota hybris un liktenīga kārdinājuma ir pieredzējis sagrāvi, publisku apsmieklu un pēc nežēlīgām likteņa rotaļām ir sasniedzis savas traģēdijas pēdējo cēlienu — izlīgumu kādā augstākā, viņam pašam vien zināmā pakāpē. Tas ir Valdis Zatlers. Es pats esmu veltījis viņam pietiekami daudz kritikas un smieklu jau kopš liktenīgā 2007. gada, kad viņš tapa ievēlēts par Valsts prezidentu. Lai gan niansēs esmu šur tur šāvis pār strīpu, tomēr joprojām uzskatu sacīto par pamatotu. Vienlaikus, ja paraugāties uz šo Latvijas politikas karali Līru šodien, smieties vairs galīgi negribas — kā jau mirklī, kad pēc traģēdijas satumst skatuve un krīt priekškars.

Zatleru ir uzmetuši visi — gan tie viņa līdzgaitnieki, kas prezidentu izmantojuši kā transporta līdzekli iebraukšanai Saeimā un šobrīd ir jau izklīduši kur kurais, gan tie mediji, kas 2011. gadā sajūsmā elsoja par "oligarhu sagrāvi".

Viņš vairs nav vajadzīgs nevienam. Taču Zatlers turas ar negaidītu pašcieņu, un viņa nogurušo acu skatienā ir parādījies kāds iepriekš neredzēts viedums. Ticiet man — šādam karalim Līram līdzi netur neviens Lorenss Olivjē vai Jurijs Jarvets. Šeit mums ir darīšana ar kaut ko daudz autentiskāku.

2007. gads bija viņa hybris sākums — kad šis godājamais ķirurgs nelaimīgi noticēja Andrim Šķēlem un savai godkārei, kļūdams par Latvijas Valsts prezidentu. Taču savu apogeju viņš piedzīvoja 2011. gadā, kad nolēma uzspēlēt lielo politiku, atlaist Saeimu un beidzot sakārtot visas lietas. Tas bija liktenīgi. Kur tad slēpās Zatlera hybris? Skaidrs, ka viņš ir gribējis tikai labu.

Taču viņš pārvērtēja sevi un iedomājās, ka var izdarīt to, ko patiesībā nevar. Tā nu cilvēku, kurš līdz kļūšanai par Latvijas prezidentu nebija pat diez ko interesējies par politiku, ierāva varenais orkāns — lai pēc septiņiem gadiem izmestu viņu krastā tādu, kāds nu viņš šodien ir.

Te, protams, ir vietā norādes uz Latvijas specifisko elites rekrutācijas veidu. Vispirms — mums ir jau izveidojusies tradīcija, ka kandidātam uz valsts galvas amatu nedrīkst būt iepriekšēja politiska pieredze. Pretējā gadījumā viņu nekad neievēlēs. Tā nu šādu ekskluzīvu priekšlikumu saņem cilvēki, kuriem par politikas reālijām ir visai miglaina nojausma. Un tas patiesi ir ļoti nelietīgs kārdinājums. Nu, liekot roku uz sirds, — cik daudzi no mums ar visām mūsu ierobežotajām spējām un zināšanām patiešām spētu atteikties no šāda piedāvājuma un nesāktu sev stāstīt, ka "es jau sen to esmu pelnījis"? Otrkārt, šādus politiķus bieži paliek zem sitiena viņu pašu padomnieki, kuri izdevīgā mirklī pamet savu "veco" zem tramvaja, lai paši pa kluso kaut kur nosvīstu. Es ceru, ka tiem ļautiņiem, kuri 2011. gadā izprovocēja Zatleru uz Saeimas atlaišanu un partijas dibināšanu, šobrīd ir labs miegs. Man viņu vietā gan nebūtu.

Pēc 2011. gada gan Zatleram sākās īsts krusta ceļš. Vispirms — viņš savā labestīgajā naivumā bija iedomājies, ka patiešām varēs izveidot koalīciju ar "Saskaņas Centru".

Nesaprazdams, ka etniskais dalījums ir Latvijas politikas Svētais Grāls un ko viņam šāda grābstīšanās var maksāt. Pēc "tankiem" sākās viss labi zināmais — divvalodības referendums, Lindermans, Satversmes kodols utt. Zatlera partija ir vienīgā, kuras frakcija sašķēlās vēl PIRMS jaunievēlētās Saeimas pirmās sēdes, un tālāk jau viss gāja kā no kalna. Valdis Zatlers ne tikai bija pirmais prezidents, kuru nepārvēl uz otro termiņu. Viņš ir arī pirmais, kuram, ienākot Saeimas sēžu zālē kā prezidentam, deputāti neceļas kājās, un pirmais politiķis, kurš pat pēc koalīcijas vienošanās divos balsojumos netiek ievēlēts par Saeimas priekšsēdētāju. Visas izrīcības ar dzīvokļiem un mašīnām jau ir tikai tālākahybris izpausme. Grūti iedomāties arī pazemojošāku koalīciju par šā gada sākumā izveidoto, kurā ZRP tika piespiesta dalīties ministros ar oligarha Lemberga ZZS.

Savukārt šobrīd Zatlera apustuļi bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem ir paklīduši pa perspektīvākām partijām un pats eksprezidents ir palicis pēdējais — kā kapteinis uz grimstoša kuģa. Lielākajai daļai ZRP deputātu dalība partijā bija tikai "ponts", negaidīta iespēja par baltu velti iebraukt Saeimā. Taču pašam Zatleram tā bija kaut kas vairāk — izmisīgs mēģinājums atbilst tai vēsturiskajai pretenzijai, kādu viņš pats savā hibrīdajā apmātībā bija sev izvirzījis.

Tas viss mums māca trīs lietas.

Vispirms — arī politikā katrai rīcībai ir sava cena — un personiskajā līmenī tā mēdz būt ļoti augsta.

Otrkārt, jebkuru darbu tomēr vislabāk ir darīt cilvēkam, kurš no šā darba kaut ko sajēdz.

Treškārt, iespējams, ka tieši līdz ar savu totālo izgāšanos Zatlers beidzot ir kļuvis par valstsvīru — kaut vai tajā nozīmē, cik stoiski viņš nes to pazemojuma krustu, kuru viņam ir sagādājušas likteņa dieviete.
 

Autors Ivars Ījabs, raksta oriģināls ir šeit.