Turpinājums. Sākums — šeit.

8. nodaļa. Jaunība

Jau pašā sākumā acīmredzama kļuva nepieciešamība mehanizēt visus ražošanas procesus. Tehnoloģija prasīja simtiem tonnu materiālu pārkraušanu un apstrādi īsā laikā. Jau trešajā darba gadā iegādājos šasiju traktoriņu (sovhozs pārdeva nelikvīdu). Sameklēju tam piemērotu hidraulisko strēles iekrāvēju ar greiferdakšām un jaunu dzinēju, savedu kārtībā un palaidu. Rīgas ostā izdevās nopirkt norakstītu baltkrievu ekskavatoru ar sasaldētu dzinēju, kam veicu kapitālo remontu. 

Kur tolaik bija laime? Pareizi – Maskavā. Devos uz galvaspilsētu. Izlūki pastāstīja, ka sovhozs „Zarečje” («Заречье») ir saņēmis divas eksperimentālas komposta pārkraušanas līnijas, turklāt pastāv iespēja vienu no tām nopirkt, jo nav neviena, kas veiktu eksperimentus, bet nauda sovhozam bija vajadzīga. Izdevās. Nopirku, neskatoties uz lielo konkurenci, atvedu uz Rīgu.

Darbs ieguva dzelzs kājas. Stipras bruņas, kas vēl vairāk vajadzīgs? Nepacietīgie zirgi zemi spārda. Tā vis nav nekāda dakšu vicināšana!

Sēdos pats pie rokturiem. Iemācījos ar traktoru apieties. Vai tad kuģa mehāniķim kaut kas nav pa spēkam? Dzelži ir un paliek dzelži. Darbs ritēja pilnā sparā. Bija smagi, toties jautri.





Turpat Maskavā izdevās sadabūt Voroņežas Eksperimentālās mehāniskās rūpnīcas iekārtu fondus. Tā bija vienīgā rūpnīca Padomju Savienībā, kurā tika ražotas šampinjonu audzēšanai nepieciešamās iekārtas. Devos uz Voroņežu. Nopirku sastatnes un vinču to piekraušanai.  

Lūk, tā 80. gadu beigās izskatījās „sveču” rūpnīciņa.



Sākām meklēt personālu pastāvīgam darbam. Pirmā viļņa palīgi-entuziasti divu gadu laikā aizbēga kur kurais. Naudas pavisam maz, darba – vesela jūra. Bet viņiem gribējās daudz – tūlīt un uz vietas. Naudu, protams. Cilvēkus var saprast. Ticību gaišajai nākotnei valūtas apmaiņas punktos neviens nepieņēma. Ne jau visi spēj strādāt „par ēdamo un zeķēm”. Ar algu pietika tikai pieticīgai dzīvei. Visu peļņu es ieguldīju tikai biznesa attīstībā. 

Citādi nevarēja. Konkurence pieauga. Holandieši mācās virsū. Tirgus auga. 

Tolaik es jau izpirku no „Bulduriem” visu ēku. Saņēmu no MK Aktu par zemes lietošanu. Veseli 0,7 ha zemes bezatlīdzības un beztermiņa lietošanā. To izdevās panākt manai māmulītei, kura apstaigāja ministrijas kabinetus. 

Pārdevu savu māju Ķīšupē. Divstāvu akmens māja, gandrīz pabeigta. Cēlu to savām rokām. Lietas labad nebija žēl. Tik un tā pēdējo trīs gadu laikā ne reizi neizdevās tur atpūsties. Nebija laika. Toreiz domāju, ka uzcelšu netālu no savas fabrikas vēl labāku māju. Taču nauda bija jāiegulda uzņēmumā. 

No „zaporožeca” pārsēdos gandrīz jaunā „RAFiņā”. No izpildkomitejas fondiem „izsitām” jaunu „moskviču”. Autoparks pieauga. 













Izstrādāju pasterizācijas tuneļu un komposta ceha projektu, iespiedu to visu zemes gabaliņā. Latvjas valsts projektēšanas institūts tādu lietu neuzņēmās. Speciālisti nezināja, no kura gala ķerties pie tādas specifikas. Atradu apakšuzņēmēju. Sākās celtniecības darbi.

Vecās ēkas otrajā stāvā izveidoju vēl vienu kameru šampinjonu audzēšanai, paplašināju jau esošo pirmajā stāvā. Kopējā platība ievērojami pieauga – tagad plantācija aizņēma 600 metrus audzēšanas platības. Tā jau ir nopietna šampinjonu ražotne. 

Pusgada laikā pie galvenās ēkas tika uzbūvēts korpusu bloks 12x60 m, kurā izvietojām komposta cehu, tvaika katla telpu ar diviem katliem, saldēšanas kameru, konservu cehu, klimata telpu, ģērbtuvi un nelielu ofisu. 

Vecās ēkas galā iebetonēju tehnoloģisko pagalmu, ko no kāpas šķīra atbalstsienas. 



Pretējā ēkas galā uzbūvēju divus pasterizācijas tuneļus.









Gandrīz visus celtniecības darbus vadīju pats, tāpat kā nākamos būvdarbus, ko ieplānoju veikt firmā.

Paralēli būvdarbiem tika palašināta infrstruktūra.

Teritoriju iežogojām ar betona sētu ar mehāniskajiem vārtiem, izurbām aku ūdens piegādei, uzbūvējām degvielas un smērvielu noliktavu 60 tonnu dažādas degvielas glabāšanai, konteineru noliktavu, apsildāmu garāžu ar divām remonta vietām.





Saskaņā ar saviem projektiem, pats piedaloties darbā, uzcēlu katlu māju, ražotnes centrālo mikroklimata iekārtu (atdzesēšanai un apkurei), cehu un kameru noteku recirkulācijas sistēmu , individuālās kameru mikroklimata iekārtas.





Un, lūk, Latvijā ir radīts pirmais nopietnais šampinjonu ražošanas uzņēmums.

9. nodaļa. No troņa — grāvī

1991. gada augusts. Pučs. Tolaik es jau gandrīz četrus gadus vadīju pats savu lauksaimniecības kooperatīvu. Veiksmīgs, jauns dzimstošās „bužuāzijas” pārstāvis. No visas sirds jūtu līdzi Tautas frontei un laviešu tautai, esmu sašutis par plašsaziņas līdzekļos publiskotajiem komunistiskās patvaļas faktiem, ar visu sirdi ilgojos pēc republikas atbrīvošanās no padomju režīma, pēc uzņēmējdarbības brīvības, pēc iespējas brīvi ceļot pa visu pasauli.

Kāds pacilāts noskaņojums, doma par to, ka dzimst kaut kas jauns, gaišs un taisnīgs!

Kāda vienotības sajūta ar latviešiem, vispārējas brīvības sajūta! Visi mani draugi un paziņas pēc tam iedvesmoti balsoja par Latvijas neatkarību! Naivie muļķīši...

Neatkarība

Kooperatīvs pārvērtās par SIA „Agrofirma MICOS”, es – par Oļegsu Ozernovsu. Daži kaimiņi Babītē sāka kaunīgi un vainīgi nolaist acis tiekoties. Daži pārstāja sveicināties. Tiesa, tikai daži.

Galvā griezās vārds „pilsonība”, par kuru nebiju domājis kopš dzimšanas. Pasē iespieda apaļu zīmogu, kā nekvalitātes zīmi. Avīzes paziņoja, ka es esmu okupants. Likumos norādīja, ka okupantiem aizliegts pirkt īpašumā zemi, ka man, kā kompānijas vadītājam, valsts valoda jāzina tikpat labi kā Rainim, ka tos, kas izlems to, kā man dzīvot tālāk, ievēlēs pirmās šķiras cilvēki, bet man – otršķirīgajam – tas nav ļauts.

Toties man ir ļauts kārtīgi maksāt nodokļus un, no rīta mostoties, pēc nodziedātās himnas katru reizi pateikties Dievam par to, ka latvieši man ļauj dzīvot un strādāt uz viņu zemes.

Mani darbinieki – latvieši (daļa ciema iedzīvotāju tolaik strādāja pie manis) ievilka galvas plecos, gaidot masveida atlaišanu. Citu darba vietu apkaimē nebija. Sovhozs sabruka, konservu cehs „Spilve” tik tikko turējās uz ūdens. Mierināju viņus, kā mācēdams.

Vienīgais titulētās nācijas pārstāvis, kas tolaik zaudēja pie manis darbu, bija latviešu valodas skolotāja. Patīkama sieviete, filoloģe. Es viņu pieņēmu darbā pāris mēnešus pirms tiku pasludināts par okupantu. Divas reizes nedēļā firma darbu beidza par stundu ātrāk. Un mēs visi, nelatvieši, ar prieku, pat azartiski un cītīgi mācījāmies valodu.

Neviens mani nespieda tērēt tam naudu un dārgo laiku. Ar saviem darbiniekiem, latviešiem bieži centos runāt latviešu valodā, tā sakot, mācīties darba gaitā.

Tas viss tika izbeigts vienā rāvienā. Bija pretīgi un pazemojoši. Pat automātiski, ieraduma pēc teiktie „paldies” vai „labdien” IKVIENĀ latvietī radīja iekšēju neapmierinātību ar sevi, jo no malas to varēja uztvert kā verga zemošanos debesu iemītnieka priekšā.

Mana pirmā reakcija uz tādu nodevību un tai sekojošajiem likumdošanas pavērsieniem bija protests – principiāla nevēlēšanās mācīties latviešu valodu.

Valoda manās acīs pārvērtās par pātagu, līdzekli, ar ko piespiest piekrist notiekošajam!

Man to sāka uzspiest valsts līmenī un uzstādīt kā noteikumu manai normālai eksistencei valstī.

Turklāt tā bija valsts, kas PĒKŠŅI parādījās tās valsts vietā, kurā es biju nodzīvojis ilgus gadus, kur dzimuši mani bērni, kur es esmu radījis savu biznesu. Nekad vēl neesmu kritis neviena priekšā ceļos, un tolaik es uztvēru situāciju tieši tā.

Tiesa gan, arī pašlaik nekas daudz nav mainījies. Kļuvis tikai vēl pretīgāk.

Īsa atkāpe

Līdz šim brīdim man bija objektīvi iemesli, kāpēc es neapguvu latviešu valodu pilnībā. Pirmkārt, pirmos astoņus gadus pēc ierašanās Latvijā es braucu jūrā un uz ilgu laiku krastā nepaliku. Otrkārt, man pilnīgi pietika ar manām angļu un franču valodas zināšānām – izglītības paplašināšanai, kā arī ukraiņu valodu, ko pārvaldīju pilnībā, turklāt vēl lasīju poļu valodā. 

Latviešu valodas jautājums dzīvē nebija aktualizēts.

Kā normāls cilvēks, es sapratu, ka, dzīvojot nacionalizētā vidē, man ir jāpārvalda pamatiedzīvotāju valoda, taču tās apgūšanu es atliku uz vēlāku laiku. Kad beigsies jūrnieka dzīve, iemācīšos. Pati par sevi valoda ir vienkārša, visai primitīva un nabadzīga, tajā ir papilnam aizguvumu no citām man jau zināmām valodām. Kādas problēmas? Valodas man vienmēr ir padevušās viegli.

Pēc flotes es ilgu laiku pavadīju krastā, izjuka ģimene, strādāju uz upju kuģiem, pēc tam sākās aspirantūra Centrālajā zinātniski pētnieciskajā jūras flotes institūtā klātienē. Lingvistikai laika nepietika. Latviešu draugu vidū nebija, arī paziņu – pamaz. Kādi tad jūrniekam draugi? Pāris kolēģi, tie paši, kamēr esam reisā. Ar ko tad lai runāju latviski?

Dzīve neprasīja latviešu valodu.

Tikai sācis pats savu biznesu un neatkarības sākumposma eiforijas vilnī izjutu DABISKU nepieciešamību apgūt latviešu valodu. Atbiedēja, nelieši. Laikam jau revolucionāriem gudru cilvēku domas lasīt nav nācies:

„Valodas apgūšanai daudz svarīgāka ir brīva zinātkāre, nevis skarba nepieciešamība”. Svētais Augustīns (Augustinus Sanctus) (354. – 430.).

Bet nedabiskas vajadzības man nav domātas.

Vārdu sakot, neatkarības rūgtuma kamols sakāpa kaklā. Ar tādu lingvistika nedraudzējas. Izruna nav pareiza...