Pirms dot 2015. gada politekonomisko prognozi, sākumā nokomentēšu savu pagājušā gadā doto politekonomisko prognozi 2014.gadam.

Prognoze 2014.gadam sākās ar makroekonomisko aprakstu, kurš ir pilnībā attaisnojies gan lēni ritošas depresijas ziņā, gan dolāra inflācijas ziņā. Lielu teroraktu nebija, tāpat kā lielu katastrofu un burbuļu fondu tirgos.

Pēc tam, runājot par resursu tirgiem, apskatīju divus scenārijus — burbuļa uzpūšanu arī resursu tirgos un scenāriju pēc kura burbuļa uzpūšana resursa tirgos tiek uzskatīta par mazvarbūtisku. Praksē piepildījās otrs scenārijs, lai gan Saūdu Arābijas un ASV stratēģiskā cīņa par naftas tirgiem netika pienācīgi novērtētā, kā arī naftas cenu kritums līdz 60 dolāriem par barelu. Tas ir pagājušā gada prognozes trūkums.

Kapitālu ieguldīšanas sfēru izzušanas faktors pagāšgad izpaudās pilnā mērā. Izņēmums vienīgi bija ASV ekonomikas enerģētikas sektors, kurā, dēļ cenu samazināšanās uz energonesējresursiem, parādījās pozitīvas tendences. Bet šo pozitīvo tendenci uztvert nopietni nenākas, jo gala pieprasījums ASV turpina samazināties.

Visi prātojumi par “mijējiem”, “procentniekiem” un “amerikāņu grupu” (nosacīts globālo politekonomisko grupējumu iedalījums) pilnībā apstiprinājās. Pat vairāk, vēlēšanas ASV parādīja, ka amerikāņu vēlētāji kategoriski negrib atbalstīt pasaules finansu sistēmu, tādējādi “procentnieku” grupējuma stāvoklis ir ievērojami vājinājies.

Tāpēc šodien jau pietiekami precīzi var pateikt, ka galvenais jautājums, kurš uzvarēs, praktiski jau ir izlemts — šai ziņā “amerikāņu grupas” un “mijēju” grupējuma savienību visdrīzāk neviens vairs izjaukt nespēs. Bet “procentnieku” grupējums vēl vismaz daļēji var paņemt savu gadījumā, ja 2016.gada vēlēšanās ASV uzvarēs konservatīvie “impērieši”, “neokoni” — viņu galvenais kandidāts šodien ir Džebs Bušs, lai gan arī viņam ir doti nopietni triecieni.

Tomēr neizslēdzu, ka 2015.gadā pirmajās pozīcijās ASV Republikāņu partijā var nonākt atklāti izolacionisti (piemēram, Rends Pols), kā pazīmes bija redzamas jau 2014.gadā.

Īpaša vieta pagājušā gada prognozē bija iedalīta Ukrainai un kopumā situācija parādīja, ka tā savu lomu nospēlēja. Protams, pilna mēroga notikumu attīstība, Krimas pāriešana Krievijas jurisdikcijā, pilsoņu karš Ukrainā prognozē netika atzīmēts, lai gan līdz tādam detalizācijas līmenim prognoze veidota netika.

Savukārt Eiropas Savienības divējādā loma un bažas par ziemeļatlantiskās brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu spēlēja būtisku lomu ES politikā.

Konkrēti var atzīmēt, ka ASV sankcijas pret Krieviju izveidoja tādā veidā, lai no tām maksimāli daudz ciestu tieši Eiropas Savienība. Par pašām sankcijām prognozē netika nekas minēts, kas savā ziņā ir vēl viens tās trūkums.

Tomēr šādas ASV rīcības rezultātā ES arvien vairāk saasinās iekšējās politiskās pretrunas, konkrēti Francijā Eiroparlamenta vēlēšanās uzvarēja “Nacionālā fronte” ar Marinu Le Penu priekšgalā, bet Ungārijas prmjerministrs Viktors Orbans pilnīgi atklāti runā, ka viņa valsts nākotne ir attiecībās ar Krieviju, nevis Eiropas Savienību. Šis apstāklis prognozē tika īpaši izcelts. Tāpat tajā tika teikts, ka principiālam lūzumam ES iekšējās attiecībās 2014.gadā nevajadzētu notikt, kas praksē arī tika novērots.

Tuvo Austrumu notikumu apraksts kopumā izrādījās pilnīgi adekvāts, netika pieminēts tikai Islāma valsts (IGIL) fenomens un tā ļoti divdomīgā loma, kādu attiecībā uz IGIL spēlē ASV. Lai gan šāda tipa dihotomija tika aprakstīta “mijēju” un “procentnieku” politekonomisko grupējumu savstarpējā cīņā, tāpēc dāļēji šāda tipa parādības tomēr kaut kā atspoguļotas bija.

Analoģiski, pietiekami adekvāti tika aprakstīta situācija Ķīnā un Latīņamerikā, kā arī precīzs bija situācijas ASV apraksts, par ko jau teicu.

Kopumā jāsecina, ka 2014.gada prognoze pietiekami adekvāti atspoguļoja notiekošos procesus un notikumus pasaules ekonomikā.

Un tagad laiks ķerties pie 2015.gada prognozes.

2015. gada politekonomiskā prognoze

Pēc tradīcijas sākšu ar makroekonomiku. 

2014. gads pagāja depresīvi — inerciālā scenārija robežās. Lai gan 2014. gada beigās ASV uzrādīja IKP pieaugumu, tas ir minimāls. Interesenti šai ziņā var apskatīt pēdējos Sergeja Egišjanca 2014. gada tirgus apskatus, kuros viņš sīkāk apskata šo momentu, bet šim notikumam ir arī tīri ekonomisks izskaidrojums.

Lieta tāda, ka ļoti zemas procentu likmes apstākļos lēmuma pieņemšana par viena vai otra projekta kreditēšanu tiek pieņemta nevis, skatoties uz tā kopējiem rezultātiem (ko ir arī pietiekami grūti izskaitļot), bet gan saskaņā ar operacionālās rentabilitātes rādītājiem.

Citiem vārdiem sakot, ja, piemēram, bizness sākas kreditēšanas brīdī, tad ienākumu līmenim jābūt lielākam par izdevumiem tik lielā mērā, lai nosegtu kredīta apkalpošanu. Gadījumā, ja pēkšņi darba gaitā izrādās, ka operacionālā rentabilitāte nokrīt zemāk par nulli, kredīts tiek vai nu refinansēts vai arī kredītlīnija tiek slēgta un sākas ķīlu realizācija.

Tad lūk, slānekļa tehnoloģiju “revolūcija”, kura noveda pie energonesējresursu ieguves palielināšanās ASV, nodrošināja naftas, gāzes un naftas produktu cenu kritumu — attiecīgi arī liela skaita ASV ražotāju izmaksu samazinājumu. Tāpēc sākās vētraina to finansēšana, kas radīja ekonomiskās izaugsmes ilūziju. Bet tikai ilūziju, jo, lai izaugsme būtu stabila un ilgstoša, sākumā nepieciešams palielināt gala pieprasījumu (mūsu gadījumā — mājsaimniecību pieprasījumu). Un tas kā reiz nenotika!

Kopējais mājsaimniecību pieprasījums krītas pat nominālos rādītājos pēc oficiālās ASV varasiestāžu statistikas (ironija par ASV oficiālo statistiķu plaši izmantoto praksi “pielabot” rādītājus). Starp citu, mājsaimniecību ienākumi pēc oficiālās statistikas mazliet pieaug, lai gan, ņemot vērā reālo inflāciju, arī šai ziņā ir vērojams kritums, tomēr te vismaz ir kaut kādu strīdu un domu dažādību iespēja. Savukārt attiecībā uz mājsaimniecību izdevumiem viss ir pilnīgi skaidrs un tur nekādu domstarpību nevar būt — izdevumi turpina samazināties.

Tas savukārt nozīmē, ka visas cerības uz tuvojošās ekonomiskās krīzes apstādināšanu ir izrādījušās veltīgas. Mēs par to brīdinājām jau vairākus gadus atpakaļ, pie tam, pamatojām savus secinājumus ar pietiekami labi izstrādātu teoriju, tomēr publikāciju straume, kurās tika translētas dažādas mazpamatotas optimistiskas ilūzijas, iedarbojās pietiekami efektīvi. Tāpēc tieši šī gada prognozē sīkāk apskatīšu situācijas nianses, jo, visdrīzāk tieši 2015.gadā notiks ASV fondu tirgus burbuļa plīsums.

Galvenais moments te ir Bretenvudas finansu sistēma, kura Rietumvalstīs darbojas kopš 1944.gada, bet visā pasaulē kopš 1991.gada. Šīs sistēmas būtība ir apstāklī, ka dolāru sistēmā tiek iekļauti arvien jauni un jauni aktīvi uz kuriem tiek emitēti jauni dolāri, kas tiek pārdalīti starp emitentiem un aktīvu īpašniekiem (sīkāk par šo shēmu var palasīt te). Būtiski ir saprast, ka pašreiz jaunu aktīvu, ko pievienot dolāra zonai, vairs nav.

Pēc tirgu paplašināšanās uz bijušās PSRS teritoriju rēķina potenciāla izsmelšanas notika 2000. gada ekonomiskā krīze, pēc tam, līdz 2008. gadam, kā pieauguma rezerves tika izmantoti finansu burbuļi, kas tika uzpūsti ar derivatīviem un arvien pieaugošo privāto kreditēšanu uz arvien lielāku laiku nākotnē. Pēc 2008. gada atlika tikai naudas masas struktūras izmaiņas, kredītu naudu aizstājot ar skaidru naudu. Bet pēc tam, kad kredītu multiplikators ASV nokritās no 17 uz 5, arī šis mehānisms vairāk nestrādā.

Šodien emisija turpinās tikai uz jaunu valsts obligāciju rēķina (tas ir budžeta deficīta finansēšanai) un pasaules finansu sistēmas atbalstīšana ir pārtraukta. Liekās naudas utilizācija notiek caur fondu tirgu burbuļiem, kas, kā ir parādīts iepriekšminētajā rakstā, drīzumā plīsīs. Līdz tam mirklim 2014. gada tendences turpināsies, bet kas notiks pēc tam ir jautājums...

Te ir iespējami vairāki varianti.

Jaunā krīze sāksies apmēram tāpat kā 2008. gada septembrī ar strauju vērtspapīru kursu kritumu. Kas kļūs par šī procesa “palaišanas mehānismu” ir jautājums, bet pa lielam tas nav nemaz tik būtiski. Svarīgi ir tas, ka uzreiz pēc tam aktuāls kļūs jautājums par banku sistēmas stabilitāti, jo banku aktīvi strauji zaudēs vērtību, bet pasīvi (parādi) paliks tie paši. Un te jau ir vairāki varianti.

Pirmais variants (scenārijs). Pasaules finansu elite paspēs sagatvot force-majore apstākļus (11.septembra tipa ekstra notikums uz kuru var norakstīt (ar kuru var attaisnot) dažādus nepopulārus mērus). Ja fondu biržas “kritiens” notiks jau pavasarī, tad sagatavot šādus apstākļus viņi visdrīzāk neuzspēs, bet, ja tas notiks rudenī, tad viņi var uzspēt kaut ko noorganizēt.

Piemēram, ja IGIL sagraus Saudītu režīmu un sāks apvienoto sunītu karagājienu pret Izraēlu (bet Irāna okupēs Persijas līča rietumu piekrasti), tad izredzes šādam risinājumam ir. Force-majore scenārija gadījumā galvenais ekonomiskās krīzes trieciens būs pa mājsaimniecībām un ekonomikas reālo (ražošanas) sektoru. Bez tam šai gadījumā tiks dots spēcīgs trieciens visa veida uzkrājumiem ārpus ASV, pirmkārt, pa resursu ieguvēju valstīm un to oligarhiem.

Šī scenārija gadījumā dolāra loma strauji pieaugs. To kopējais daudzums pasaulē strauji samazināsies (dēļ kredītu samazinājuma) apstākļos, kad aktīvi pēc būtības nekur nebūs pazuduši, kas nozīmē aktīvu devalvāciju attiecībā pret dolāru. Uzstādīt pretenzijas ASV neizdosies — force-majore apstākļi, kas arī tiks nokārtots formāli ar attiecīgām likumdošanas izmaiņām. Pati ASV ārkārtas situācijā varēs aktīvi strādāt ar “svešiem” aktīviem un lemt vai turpināt nodrošināt to īpašniekiem maksājumus par tiem un īpašumtiesības uz tiem vai arī nē (citiem vārdiem sakot — daudziem daudz ko rekvizēs).

Šis scenārijs it kā izskatās ļoti izdevīgs amerikāņu elitei, tomēr ir viena problēma: šajā gadījumā nāksies “manuālā režīmā” nodarboties ar savstarpējo parādsaistību restrukturizāciju, kas izraisīs strauju korupcijas pieaugumu un palielinās kopējo spriedzi valstī. Bet pats galvenais, ka tas uzreiz slēgs pieprasījuma stimulēšanas mehānismus. Citiem vārdiem sakot, deflācijas kritums, kurš 1930-o gadu sākuma krīzes laikā ilga gandrīz trīs gadus (mūsdienu disproporciju mēroga dēļ šiem procesiem būtu jāturpinās apmēram piecus gadus), šī scenārija ietvaros notiks dažu nedēļu laikā.

Tā kā līdzsvara punkts starp amerikāņu mājsaimniecību izdevumiem un ienākumiem ir vairāk kā par 50% mazākā līmenī kā pašreizējie izdevumi, strauji pieaugs arī sociālās problēmas. Ja krīze sāksies rudenī, tad galvenās sekas būs 2016. gadā, kas iziet ārpus prognozējamā perioda, bet 2015. gadā ASV tad jau ieies nopietna sociāli — politiskā haosa zonā, kuru prognozēt ir gana grūti. Tomēr gribu uzsvērt, ka no šodienas redzes punkta raugoties šis scenārijs ir pietiekami ekzotisks.

Otrs scenārijs neprasa nekādus ārējus apstākļus un tā būtība ir 85 gadus atpakaļ notikušās krīzes atkārtojumā — tas ir, tīrs deflācijas scenārijs.

Šai gadījumā ASV (un attiecīgi arī pasaules) banku sistēma nonāk bankrota draudu priekšā un neviens tai nepalīdz. Dažas lielākās bankas valsts glābj “manuālā režīmā” ar mērķi saglabāt norēķinu sistēmu un tiek atļauts izveidot dažas nelielas mazās (vietējās) bankas. Šai gadījumā iedzīvotāju dzīves līmeņa kritums ir pietiekami vienmērīgs (līdzīgi kā Lielās depresijas laikā — par 1% mēnesī), dolāra loma pasaulē dēļ krīzes pieaug, bet visi pārējie aktīvi (izņemot zeltu) strauji zaudē vērtību un likviditāti, pat nafta.

Dolāru norēķini ārpus ASV strauji sarežģās, bet ASV nerezidentu (ārvalstnieku) noguldījumi dolāros lielākoties iet zudumā. ASV piemeklē kārtējais defolts “banku brīvdienu” stilā, tomēr uz rokas esošie dolāri (skaidrā nauda) tiek pieņemti. Galvenā loma pasaules ekonomiskās politikas nodrošināšanā ir ASV administrācijai, kā arī tām valstīm, kuras ātri savā teritorijā (un pēc tam arī ārpus tās) sāk veidot alternatīvas naudas sistēmas. Pašreizējā pasaules finansu elite strauji zaudē savu ietekmi pasaulē, jo visi reālie aktīvi, kas atrodas ārpus ASV, strauji pāriet vietējo elišu pārziņā, un, pats galvenais, principiāli mainās peļņas gūšanas mehānismi (sīkāks apraksts par to šī paša raksta turpinājumā).

Trešā scenārija būtība ir, ka finansu elite tomēr pārvar amerikāņu birokrātiju un atkārto 2008. gada scenāriju, sākot masveida dolāru emisiju ar mērķi glābt finansu sistēmu. Tā kā šodien kredītu multiplikators ir nevis 17 kā pirms septiņiem gadiem, bet gan svārstās vērtībā zem 5, tad šāda dolāru injekcija radīs augstu inflāciju. Precīzi tagad to ir grūti izskaitļot, bet uzreiz pēc krīzes sākuma tā var pārsniegt 10% mēnesī.

Šajā gadījumā būtiskākās sekas būs to uzņēmumu izputēšana, kuri ir daļa no sarežģītām tehnoloģiskām ķēdēm, puslīdz normālas kreditēšanas apturēšana (bankām nebūs stimulu kreditēšanai, savas problēmas tās risinās uz FRS rēķina) un, pats galvenais, straujš reālā (bet ne nominālā!) privātā pieprasījuma kritums. Ja runājam par ilglaicīgām ekonomiskām sekām, tad tās būs apmēram tādas pašas kā otrā scenārija gadījumā, tikai to iestāšanās ātrums būs lielāks un valsts iejaukšanās un atsevišķu nozaru atbalsta iespējas būs ierobežotas.

Principiāli pēdējie divi scenāriji atšķiras arī pēc ietekmes uz ārējo pasauli (neameriku).

Otrā (deflācijas) scenārija gadījumā dolāra kurss pieaugs, bet tendence sadalīt pasauli valūtas zonās novedīs pie tā, ka dolāri no visas pasaules tieksies atgriezties ASV, kas mīkstinās krīzes sekas Amerikā (ASV būs dolāru deficīts).

Savukārt trešais (inflācijas) scenārijs iespējams nenovedīs līdz ievērojamam dolāru atgriešanās bumam uz “dzimteni”, bet arī tā kurss visu laiku kritīsies un attiecīgi kritīsies ASV iespējas kontrolēt un noteikt situāciju pasaule.

Ir vēl viens interesants apstāklis. 85 gadus atpakaļ Lielās depresijas laikā fondu tirgus burbulis plīsa 1929. gada oktobrī, bet deflācijas krīze sākās 1930-ā gada pavasarī — tas ir ar pusgada nokavēšanos pēc krīzes sākuma. Pat vairāk, fondu tirgus uz to laiku jau bija “atguvis” pusi no krituma (nākamais kritums sākās 1930. gada pavasara beigās).

Ja ASV fondu tirgus kritums notiks tuvāko mēnešu laikā, tad nav izslēgts arī ka tagad deflācijas šoks sāksies ar zināmu laika nobīdi (lai gan ne ar tik lielu, jo mūsdienās finansu procesi notiek daudz ātrāk). Bet tas tikai gadījumā, ja nebūs masveida naudas emisijas.

Ja būs, tad kritums sāksies gandrīz momentāni. Un tas ir vēl viens iemesls, lai pabremzētu finansu elites aktivitātes, kuras ir vērstas uz mēģinājumiem glābt finansu sistēmu un (kas ir galvenais) savu lomu pasaulē.

Vispār visprincipiālākā atšķirība starp otro un trešo scenāriju ir apstāklī, kurš noteiks “glābšanas operāciju” virzienu krīzes laikā.

Deflācijas (otrajā) scenārijā tā pārsvarā ir valsts ar savām izteiktajām paternālistiskajām tieksmēm, bet inflācijas (trešā) scenārija gadījumā procesi ritēs finansu elites kontrolē. Attiecīgi deflācijas scenārija gadījumā finansu elites (banku un banķieru) loma tiks principiāli ierobežota, iespējams pat ļoti būtiski, savukārt inflācijas scenārija gadījumā finansu elites loma kā minimums paliks tāda pati kā līdz šim, bet iespējams pat nedaudz pieaugs, kā tas notiks arī force-majore (pirmā) scenārija gadījumā.

Katrā gadījumā gribu atgādināt, ka tad, kad pietiekami pasen atpakaļ, kad aprakstīju 1930-o gadu krīzi, minēju, ka tā noritēja pēc finansistiem optimāla scenārija, lai gan toreiz bija skaidri izteikts deflācijas process. Kas kopš tā laika ir mainījies? Tikai viens — kontrole pār Federālo rezervju sistēmu (privāts kantoris, kurš pilda ASV centrālās bankas funkcijas). Toreiz FRS pilnībā kontrolēja banķieri, bet šodien, īpaši pēc amerikāņu birokrātijas uzvaru sērijas kopš 2011. gada (visspilgtākās no kurām bija “Strosa-Kāna lieta”, GoldmanSaks pārstāvju izslēgšana no ASV prezidenta administrācijas sastāva un nepieļaušana, lai L.Samersens kļūst par FRS vadītāju), FRS politiku praktiski pilnībā nosaka ASV prezidenta administrācija (sīkāk te).

Jāatzīmē, ka gan viens, gan otrs scenārijs ved pie ilgstošas depresijas pasaules ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, 2008. gada rudens “izstiepsies” vairāku gadu garumā. Izņēmums te ir tās pasaules valstis un reģioni, kuros, dēļ reģionālo valūtu emisijas, varēs organizēt ekonomisko pieaugumu, radot infrastruktūru un importa aizstāšanu. Pie šādiem reģioniem noteikti var pieskaitīt Eirāzijas ekonomisko telpu [Krievija, Baltkrievija, Kazakstāna, Armēnija], tomēr būs jāpieņem virkne mēru, lai šo pozitīvo procesu rezultāti paliktu reģionā un nebūtu citu pārtverti, piemēram, Ķīnas.

Galvenais jautājums, kas šai sakarā rodas ir: kad? Un te atbildes nav. Finansu burbuļu iznīcināšana lielā mērā ir psiholoģiska parādība un tas nav ekonomikas zinātnes darbības lauks. Teorētiski tas var notikt jebkurā mirklī, kaut vai rītdien, bet reāli ir vienkārši jāgaida. Ja fondu biržas kritums nenotiks līdz vasarai, tad rodas iespēja pirmā scenārija realizācijai, kurš pasaules finanšu elitei ir optimāls, bet tāpat uzskatu, ka šāda notikumu attīstība ir mazvarbūtiska.

Ja fondu biržu kritums notiks, tad praktiski uzreiz sāksies problēmas virknei banku un šai brīdī kļūs skaidrs kāds no scenārijiem (deflācijas vai inflācijas) tiks praksē realizēts. Deflācijas scenārija ietvaros bankas glābtas netiks un pasaulē sāksies finansu krīze, kura ne uzreiz pāraugs par visas ekonomikas krīzi. Tiesa gan tas neattiecas uz valstīm, kurās praktiski nav atlicis reālās ekonomikas sektors. Bet, ja bankas glābs, tad visas ekonomikas krīze sāksies uzreiz pēc finansu krīzes bez laika nobīdes.

Un tagad jāpasaka pāris vārdi par mikroekonomiku. Lieta tāda, ka kreditēšanas modeļa maiņa, kas tika veikta pēc t.s. “reigonomikas” ieviešanas (1980-ie gadi; pāreja no kredītu atdošanas koncepcijas uz kredītu refinansēšanas koncepciju), noveda pie tā ka sāka mainīties kompāniju peļņas iegūšanas veids. Ja agrāk kompānijas vadības uzdevums bija panākt, lai kopējie ienākumi pārsniegtu kopējos izdevumus un tādējādi iegūtu peļņu, tad tagad par galveno ir kļuvis panākt tādu ienākumu līmeni, lai spētu apkalpot kredītu masu, un spēja radīt pareizās ķīlas. Bet peļņa vecajā, pirms reigonomikas, izpratnē tagad vispār var nebūt vai arī tā var veidoties uz jaunu kredītu rēķina.

Pie tam uzņēmumi, kuri mēģināja dzīvot pēc vecā modeļa, pakāpeniski izputēja (pārsvarā tie bija mazie uzņēmumi) un vai nu pazuda pavisam, vai arī iekļāvās lielajos holdingos, kuriem bija atvieglotas iespējas iegūt arvien jaunus kredītus. Šī procesa ilustrācijai atgādināšu, ka finansu sektora peļņas daļa ASV ekonomikā ir izaugusi no 5% 1930-ajos gados līdz 10% 1940-o gadu beigās (Bretenvudas efekts) un līdz vairāk kā 50% šodien.

Krīzes rezultātā (neatkarīgi no tā, kāda scenārija ietvaros tā noritēs) šis peļņas iegūšanas modelis sāks atmirt, attiecīgi neizbēgami atgriezīsies vecais modelis, kurā peļņa ir starpība starp kopējiem ieņēmumiem un kopējiem izdevumiem. Pie tam negatīva starpība kaut cik ilgu laiku nozīmēs uzņēmuma bankrotu. Nelaime ir tā, ka vadīt šādu “vecā tipa” sistēmu vairs neviens neprot — šodien visā pasaulē modē ir “efektīvie manageri”, kurus mācīja galvenokārt kredīta iegūšanas tehnoloģijām (citiem vārdiem sakot, uzņēmumu kapitalizācijas paaugstināšanai — štrunts par reālo uzņēmuma darbību, galvenais, lai tik finansu rādītāji ir kārtībā). Šis apstāklis radīs ļoti daudz problēmu jau vistuvākajā laikā.

Par vēl vienu problēmu kļūs privātā pieprasījuma kritums, kurš šodien tiek mākslīgi uzturēts (līdzīgi kā savā ziņā arī reālā ekonomikas sektora rentabilitāte). Reālās izteiksmēs pieprasījums samazinās jau tagad, tomēr šodien šis process vēl nav sasniedzis tādus apmērus, lai varētu runāt par ekonomisko katastrofu.

Ņemot vērā pieprasījuma stimulēšanas mērogus (atgādinu, ka ASV un ES mājsaimniecību izdevumi par 20-25% pārsniedz ienākumus, sīkāk skat. te), pieprasījuma samazināšanās process ievērojami pastiprināsies. Tieši tad strauji pieaugs ražotāju riski un banku sistēma pārtrauks lielas daļas ekonomisko subjektu kreditēšanu.

Bez jauniem kredītiem palikušie uzņēmumi, protams, pārstās apkalpot savu kredītus un tieši šajā mirklī sāksies masveida pāreja uz “veco” peļņas modeli, ko mazliet augstāk aprakstīju. Un tad arī izrādīsies, ka strādāt šī modeļa ietvaros maz kurš prot. Konkrēti, uz ielas tiks izmesti liels skaits “efektīvo manageru”, ko ar viņiem pēc tam darīt, ir pavisam cits jautājums, kurš arī iziet ārpus 2015. gada rāmjiem.

Un tagad vēl viens svarīgs apstāklis. Visdrīzāk deflācijas scenārijs tīrā veidā tomēr realizēts netiks un bez emisijas neiztikt.

Bet atslēgmoments te ir pats krīzes sākums. Ja krīzes sākumā nebūs emisijas, kuras mērķis ir glābt finansu sistēmu, tad finansu elites loma strauji kritīsies, un pēc tam jau naudu varēs “drukāt”, bet tikai valsts kontrolē. Tieši šis ir vissvarīgākais atslēgmoments, kurš atšķir deflācijas scenāriju no inflācijas scenārija: emisija tiks “ieslēgta” uzreiz pēc fondu biržas krituma, lai glābtu banku un visu finansu sistēmu, vai arī ASV birokrātija spēs tam likt šķēršļus. Un pat ja pēc tam tiks veikta emisija, tad tā tiks novirzīta tikai un vienīgi uz ASV ekonomikas atbalstīšanu, pasaulei no tās nekas netiks.

Atsevišķi ir jāpasaka par ģeopolitiskajiem procesiem, jo šodien tie ir visciešākā mērā saistīti ar ekonomiskajiem (caur pasaules dolāru sistēmas, tās Bretenvudas variantā, sagraušanu). WTO (Pasaules tirdzniecības organizācijas) iznīcināšana sāksies uzreiz (dēļ straujām valūtas kursu svārstībām), ja krīze noritēs pēc deflācijas scenārija. Šai gadījumā nacionālo valūtu inflācija novedīs pie strauja iedzīvotāju dzīves līmeņa krituma un nacionālās valdības būs spiestas emitēt nacionālās valūtas, atsaistot tās no dolāra. Bet, ja būs inflācijas scenārijs, tad dolāra kursa kritums izraisīs citu problēmu — eksports kļūs neizdevīgs.

Īpaši stiprs trieciens tiks dots pa Eiropas Savienību (kā ekonomika jau tā “knapi elpo”), Ķīnu, Japānu un Koreju, tas ir par valstīm, kuras pārdod ASV augsti tehnoloģisku produkciju. Protams, cietīs arī dabas resursu eksportētāji, bet te problēmas būs mazāk objektīva un vairāk subjektīva rakstura. Pa lielam šāda tipa valstīs pie varas atrodas atklāti proamerikāniskas elites. Galvenā ienākumu avota iznīcināšana, kas ir saistīts ar ASV un dolāru, neizbēgami izraisīs pietiekami spēcīgus starpelišu konfliktus, kuri paši par sevi var būt daudz graujošāki nekā objektīvie ekonomiskie procesi.

Vispār asi starpelišu konflikti būs viena no galvenajām 2015.gada problēmām. Lieta tāda, ka Bretenvudas sistēma daļēji tomēr nodrošināja vismaz kaut kādu dialogu starp nacionālajām (reģionālajām) elitēm no vienas puses un Vašingtonu ar pasaules finanšu eliti no otras. Tas notika emitēto dolāru pārdalīšanas ietvaros, kas nodrošināja vairumam valstu salīdzinošu dzīves līmeņa pieaugumu (virs abstraktā “dabiskā” dzīves līmeņa). 2014.gadā šie emitētie dolāri beidzās un praktiski visās valstī ļoti aktīvas ir kļuvušas kontrelites (inflācijas scenārija ietvaros šie dolāri var atkal parādīties, bet “nomales” tos iegūs jau daudz mazākos apmēros).

Kontrelišu rīcības loģika ir skaidra: tā kā iedzīvotāju dzīves līmenis krītas, bet vainīgas pie tā ir elites, kuras nespēj vienoties ar ASV, tām ir jādod vieta kontrelitēm, kuras kā minimums spēj runāt ar ASV daudz stingrākā tonī. Nav prātīgi cerēt, ka ļaudis, kuri kā minimums vairākas desmitgades ar konkrētiem personāžiem no SVF, Pasaules bankas un citiem starptautiskiem institūtiem slēdza no likumdošanas viedokļa apšaubāmas vienošanās, kas lielā mērā bija tendētas pirmkārt uz personiskā labuma gūšanu, tagad sāks atklāti “uzbraukt” saviem “labdariem”. Bet jauni cilvēki šai ziņā praktiski ne ar ko nav ierobežoti.

Šie procesi jau ir sākušies (un tādās mazās valstīs kā Ungārija jau ir aizgājuši pat ļoti tālu), kaut kur aktīvāk (Francija ar Marinas Le Penas “Nacionālo fronti”, Itālija), kaut kur pasīvāk. 2015. gadā viņi ievērojami aktivizēsies, īpaši, ja sāksies jaunais krīzes vilnis. Un galvenā viņu īpatnība būs uzsvars uz nacionālo patstāvību, kurš nonāks līdz atklātam nacionālismam un antiamerikānismam. Tas nav nekas pārsteidzošs un ASV savā ziņā paši pie tā ir vainīgi, bet tā rezultātā destrukcijas līmenis pasaulē ievērojami pieaugs, bet starptautiskās drošības līmenis pazemināsies. Un daudzās valstīs šie procesi būs noteicošie, tas ir, starpelišu konfrontācija daudz lielākā mērā noteiks notikumu attīstību nekā ekonomiskā krīze. Pie tam šādu valstu skaitam būs tendence palielināties.

Teorētiski ir iespējams arī tāds scenārijs, ka fondu tirgi “izvelk” visu 2015. gadu, bet manuprāt šāda iespēja ir mazvarbūtiska. Ja tā notiks, tad “lēni ritošās depresijas” scenārijs turpināsies, tikai ar vienu izņēmumu — uz ievērojami pieaugušās teroristiskās aktivitātes fona.

Tiks realizēts pirmais force-majore scenārijs vai netiks, bet viņā jau ir ieguldīti milzu līdzekļi. Kā rakstīja Čehovs: ja izrādes pirmajā aktā pie sienas ir pakārts ierocis, tad izrādes beigās no tā noteikti tiks izšauts. Finansu elite nevar atļauties uzņemties atbildību par krīzi, jo tai ir pārāk daudz “skeletu skapī”. Tāpēc tā visiem spēkiem centīsies radīt force-majore situāciju, neatkarīgi no ekonomisko un politisko notikumu attīstības gaitas. Un galvenā metode, kas šai ziņā tiks izmantota, islāmistu aktivitātes uzkurināšana gan Tuvo Austrumu valstīs, gan citur.

Ir vēl viens apstāklis, ko gribu minēt. Ir trīs principiāli atšķirīgas pieejas esošai lietu kārtībai: tā var cilvēku apmierināt, var neapmierināt, un tad cilvēks uzstāj uz reformu nepieciešamību, bet var arī kategoriski neapmierināt. Trešo variantu XIX un XX gadsimta sākumā pārstāvēja komunisti. Viņi plašām cilvēku masām izskaidroja, ka esošā kapitālistiskā pasaules kārtība pašos pamatos ir netaisnīga, tāpēc tā ir jāiznīcina. Ko pēc tam, nav īsti skaidrs, tāpēc pa īstam konstruktīvas programmas šiem spēkiem nebija, tikai tendētība uz esošās kārtības sagraušanu. Tieši tāpēc komunisti tik stipri apkaroja “oportūnistus”, kuri uzskatīja, ka esošo kārtību ir iespējams mainīt reformu ceļā.

Kaut ko sarunāt ar viņiem nebija iespējams: viņi ņēma naudu vienalga no kā un bija gatavi parakstīt jebkuras vienošanās, jo nemaz negrasījās tās izpildīt, tāpēc, ka uzskatīja, ka jebkādas vienošanās ar pašos pamatos netaisnīgas sistēmas pārstāvjiem nav nekā vērtas. Un ietekmēt viņus ar dažāda veida apelācijām pie humānisma un likumības nebija iespējams. Šai ziņā Staļins, kurš mainīja PSRS elites nostāju no trešā varianta uz otro (ko viņš ar to gribēja panākt ir cits jautājums), praktiski kļuva par vienu no lielākajiem humānistiem cilvēces vēsturē.

Tad nu lūk, politiskais islāms pašreizējā vēstures posmā ir analoģisks komunistiem gadsimtu atpakaļ. Viņi neatzīst kompromisus un ir gatavi cīnīties līdz galam par pašreizējās pasaules kārtības iznīcināšanu, neesot pozitīvai programmai.

Pie tam, kā arī toreiz, pasaules ekonomiskā krīze paaugstina plašu cilvēku masu tieksmi pēc taisnīguma. Un šajos apstākļos arī izrādās, ka vienīgais nopietnais spēks, kurš taisnīguma ziņā ir spējīgs kaut ko piedāvāt pasaulei (kaut vai prominento neliešu sodīšanu, kas dēļ ilgstošas nesodāmības pārmērīgā daudzumā un arvien pieaugošā nekaunībā ir savairojušies visā pasaulē, arī Latvijā), ir politiskais islāms...

Un, ja šim spēkam iedod resursu (līdzīgi kā gadsimta sākumā to deva boļševikiem), tad tas to izmantos ļoti efektīvi. Tā ka rādās, ka gadsimtu vecu mācību pasaules finansu elite nav apguvusi un 2015. gadā mūs sagaida straujš politiskā islāma ietekmes pieaugums visā pasaulē, un vispirmām kārtām Tuvajos Austrumos un Eiropas Savienībā.

Mihails Hazins, ekonomists

Informācijas aģentūra