Iespējams, dažs ministrs tiešām ievēros savas priekšnieces Laimdotas Straujumas bargo brīdinājumu godināt leģionārus jebkur citur, tikai ne pie Brīvības pieminekļa. Gan ES prezidentūras dēļ, gan Rietumu un Krievijas diplomātiskās krīzes dēļ. Gan arī vienkārši tāpēc, ka 13. Saeimas vēlēšanas vēl šķiet tālu aiz kalniem, lai tīši riskētu ar savu portfeli.

Taču Ministru prezidente nevar dot rīkojumus Saeimas deputātiem. Tāpat kā pilsētu un novadu domniekiem, kuriem jau ir nostrādāta gandrīz puse no pilnvaru termiņa. Vai varbūt arī kādai Nacionālo bruņoto spēku ambiciozai amatpersonai, kas domā par savu nākotni pēc atvaļināšanās. Tieši NBS komandieris Juris Dalbiņš 1998. gadā nodemonstrēja, cik vienkārši Latvijā ir iespējams, izaicinoši nostājoties pret valsts oficiālo nostādni, iegūt politisko kapitālu un pārvērst to Saeimas mandātā.

Lai izbeigtu ikgadējās spekulācijas ar valsts reputāciju, varai ir tikai divi rīcības varianti — "Neiet neviens" vai "Ejam visi". Taču līdzšinējā pieredze rāda: nav iespējams garantēt to, ka neviens valdošas partijas pārstāvis turpmāk necentīsies publiski manifestēt Latviju kā Hitlera sabiedroto. 

Tas prasītu tik principiālu nostāju un tik drakoniskus sodus, kādus "centriski labējās" partijas savā politikā nemaz nevar atļauties. Jo tad pēc Eināra Cilinska demisijas pagājušā gadā "Vienotībai" un ZZS vajadzēja draudēt "Visu Latvijai! — TB/LNNK", ka viņa iekļaušana 12. Saeimas kandidātu sarakstā nozīmēs palikšanu ārpus valdības.

Tāpat neveiksmīgi ir bijuši visi politiķu un vēsturnieku mēģinājumi izskaidrot sabiedrībai, kāpēc Latviešu leģiona demonstratīvā glorificēšana kaitē Latvijas nacionālajam interesēm — joprojām vērā ņemams vēlētāju daudzums sajūsminās par katru kārtējo 16. marta "varoni". 

Tāpēc vienmēr atradīsies politiķis, kurš izkalkulējis riskus un ieguvumus, sekos Dalbiņa un Cilinska pēdās.

Otrs risinājums "Ejam visi" — ja vien Latvijas labējiem politiķiem tam pietiktu dūšas — zināmos apstākļos varētu izrādīties pietiekami efektīvs veids, kā laupīt šī pasākuma šarmu nacionālradikāļu acīs. Ja 16. martam tiktu atkal piešķirts valstisks statuss, ja ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa būtu oficiozs pasākums, tad radikāļi vienkārši pazustu pūlī, paliekot bez cerētā skandāla un politiskā kapitāla. 

Taču tādā gadījumā valsts varai būtu jāspēj piepildīt 16. martu ar kaut kādu vispārnacionālu papildus nozīmi un padarīt to "Eiropai saprotamāku". Tas ir ļoti grūti jau tāpēc vien, ka pašiem leģionāriem šīs dienas notikumi 1944. gadā ir svarīgi tieši kā likumu apstiprinošs izņēmums: toreiz piespiedu zvērestu Hitleram devušajiem latviešiem bija iespēja uz pavisam īsu brīdi justies tiem, kas viņi nevarēja būt — Latvijas armija. Tāpēc arī valdībai atliek vienīgi sakost zobus un cerēt, ka tā gan jau kaut kā pārcietīs šo dienu.

Patlaban valdībai tiešām nevajag paļauties uz to, ka šajos nervozajos apstākļos nevienam politiķim negribēsies uzrādīt sevi kā provokatoru un Latvijas ārpolitisko pozīciju grāvēju. Turklāt ES prezidējošas un NATO palīdzību paģērošas valsts valdībai 16. martā reputācijas problēmas spēj radīt tikai Nacionālās apvienības pārstāvji. 

Arī "Vienotībā" un ZZS netrūkst radikāli noskaņotu cilvēku, kuri savu politisko nākotni saskata tiešā konkurencē ar Nacionālo apvienību, tās pārtrumpošanā un elektorāta atraušanā. Straujumai, tāpat Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājai Solvitai Āboltiņai un aizsardzības ministram Raimondam Vējonim par to noteikti vairs nav nekādu ilūziju. Nacionālradikālismu darbina nevis nacionālās intereses, bet pavisam cita loģika. 

Tāpēc ES prezidentūra vai pat iespējama militāra konflikta draudi kļūst par papildus kārdinājumu — tie nodrošinātu papildus rezonansi politiķa "varoņdarbam".
 

Visiem galēji labējiem — vienalga, darbojoties valsts varā vai puspagrīdē — 16. marta norises "tradīcija" šķiet vērtīga tieši kā iespēja publiski izrādīt nicinājumu transatlantiskajām, Eiropas, Rietumu demokrātijas vērtībām.

To pietiekami skaidri apzinās arī ASV diplomāti un armijnieki, kuriem tagad jāuzklausa kategoriskās prasības sargāt Latviju no pašsludinātā iespējamā Krievijas iebrukuma. (Var gadīties, ka šogad 9. maijā slavināt Otrā pasaules kara sabiedrotos pie Uzvaras pieminekļa "demonstratīvi" dosies ne tikai Rietumu diplomāti, bet arī Ādažos dislocētie amerikāņu karavīri.) Ikgadējā skandālā pie Brīvības pieminekļa nekad nav nekā patiešām pretkrieviska, lai cik kareivīga būtu tur skanošā retorika — un tāpēc tas ideāli iekļaujas koncepcijā par "fašisma atdzimšanu".
 

Tiek spekulēts ar sabiedrības eiroskepsi, nepatiku pret "ārzemju diktātu" un bailēm no "kārtējās Jaltas, kurā Rietumi mūs atkal nodos" — atražojot destruktīvo iedomu, ka viss, uz ko latvietis var dzīvē paļauties, ir tikai mežā izrakts bunkurs un aiz jumta spāres glabāts "šmaiseris". Turklāt pašu vēl dzīvo leģionāru vārgiem iebildumiem pret šīs dienas politizāciju un kaitēšanu Latvijai sen nav nekādas nozīmes. 

Viņi ir veikli padarīti par pasākuma dekorāciju, un ierastā izrādīšanās Brīvības pieminekļa pakājē tiks rīkots arī bez veco vīru klātbūtnes.